Man ne visai bieži nākas būt attālākajos valsts nostūros un redzēt, kā tur cilvēki dzīvo. “Izolācijas” režīms un neiespējamā ceļošana uz citām valstīm ir paplašinājuši redzesloku vietējo industriālo objektu pētniecības jomā. Neesmu pamestu ciematu fanāts, bet reizēm ir noderīgi pārmaiņas pēc apmeklēt tādas vietas.
Aizbraucām no apgabala centra vairāk par 200 km un nolēmām uzmeklēt pamestas mājas. Un tādas noteikti pastāv. Jautājums ir tikai par to, kāds iespaids paliks pēc šādu vietu apmeklējuma. Neesmu māņticīgs, taču man liekas, ka pamestajām lauku mājām piemīt sava gan pozitīvā, gan arī negatīvā enerģētika, kas spēcīgi iespaido cilvēka psihi. Jo dodoties turp, nav ne mazākā priekšstata par to, kāda šajā mājā ir valdījusi atmosfēra – labvēlīga vai traģiska. To visu izjūti iekšēji, kad atrodies kādā no šādām mājām. To ārējais izskats vien jau ir ko vērts, īpaši mēness gaismā un pilnīgā klusumā.
Normāls asfaltēts ceļš beidzas, un tas nozīmē, ka mašīna ir jāatstāj.
Simts metru no ceļa, un sākas…Daudz pamestu vienstāvu māju ar aizvērtām durvīm, veseliem stikliem, aizaugušiem dārziem. Tām nekad nebūs jaunu saimnieku. Maksimums, kas tajās var ieiet, ir tādi nejaušie ciemiņi, kā mēs, lai pakutinātu sev nervus un uzņemtu pāris kadrus.
Ieejas durvis ir aizaugušas ar zāli, bet dārzu jau sen neviens nav kopis. Durvis ar baismīgu, dvēseli plosošu čīkstoņu atveras pašas no sevis, paverot skatu uz tumšu telpu. Kļuva neomulīgi, taču es vienalga spēru soli pretim tumsai un iegāju iekšā.
Nespēju iedomāties, kas ar mani notiktu, precīzāk, ar manu nervu sistēmu, ja es šeit būtu ieradies viens un vēl te pārnakšņotu. Esmu pārliecināts, ka tie, kas raksta vai filmē video par šādām vietām un apgalvo, ka ir šeit pārlaiduši nakti, ir pilnīgs inscenējums. Es ar industriālo tūrismu aizraujos jau 10 gadus, un starp maniem paziņām – profesionāliem pētniekiem – nav tādu cilvēku, kuri būtu uzdrošinājušies nakšņot tādās vietās. Un runa šeit nav pat par mājas gariem vai manjakiem, bet par to, ka cilvēks šeit paliek viens pret vienu ar tumšu un klusumu nepatīkamā vietā. Normāla cilvēka psihe neiztur. No mazākās čīkstoņas vai dzīvnieka brēciena, atrodoties emocionālā sasprindzinājumā, cilvēkam, kurš palicis šeit uz nakti, var apstāties sirds. Uzmundrināt sevi ar pozitīvām domām šādā vietā neizdosies. Labākajā gadījumā cilvēks neizturēs un pēc iespējas ātrāk pametīs šo vietu. Un pareizi darīs.
Iekšā ir mitrs, auksts un tumšs. Kapa klusums. Uz krēsla pie ieejas durvīm mētājas sapuvis respirators. Kādēļ tas ir bijis vajadzīgs iepriekšējiem iemītniekiem, atliek vienīgi minēt.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: